Monētas
Katra monēta ir likumīgs maksāšanas līdzeklis. To apliecina uz tās izvietotā informācija: nomināls, izdošanas gads un norāde par emitentu. Nomināls nosaka monētas aprites vērtību; vēsturiski tā tika noteikta atbilstoši materiāla vērtībai, no kādas monēta tika izgatavota. Tomēr, jau kopš seniem laikiem, ekonomisku apsvērumu dēļ, monētas tiek kaltas no daudz lētāka metāla. Izņēmumi ir kolekciju monētas, kas parasti ir vairākas reizes vērtīgākas nekā uz tās norādītā nominālvērtība. Naudas kaltuves dažās valstīs (piemēram, Niue, Andora) specializējas eksportam paredzētu kolekciju monētu izgatavošanā. Kolekcionāri ir īpaši ieinteresēti monētās, kuras izgatavotas visprestižākajās naudas kaltuvēs, garantējot visaugstāko emisijas kvalitāti un kolekciju monētu vērtības ātru pieaugumu.
Medaļas
Medaļām nav noteiktas nominālvērtības. Tādēļ tās nevar tikt izmantotas kā maksāšanas līdzeklis. Parasti tās ir kaltas, lai pieminētu nozīmīgu personu vai notikumu. Tās izgatavo naudas kaltuvēs, bet tās pasūtīt var ne tikai emisijas bankas, bet arī citas iestādes un privātpersonas. Medaļas tiek kaltas tāpat kā monētas vai izpildītas formēšanas tehnikā. Īpaša medaļa, kas darbojas arī kā maksāšanas līdzeklis, ir Dienvidāfrikas krūgerands. Tam nav nomināla, tomēr to ir atļauts izmantot apgrozībā. Tā vērtība ir vienāda ar monētā iestrādātā zelta vērtību. Krūgerandus sāka emitēt 1967. gadā, ar mērķi veicināt Dienvidāfrikas zelta iegādi.
Monētas, kas nav nauda
Interesi rada vietējā nauda jeb medaļas, kurām nepiemīt aprites vērtība. Tās varētu saukt par šķietamām monētām. Tām ir piešķirta nominālvērtība un emitenta zīme, taču tās nav likumīgs maksāšanas līdzeklis. Tās tiek kaltas kā tūristu atribūts, lai veicinātu reģiona atpazīstamību. Tūrisma sezonā tās darbojas kā naudas aizstājēji – tūristi var iegādāties vietējo naudu, lai ar to maksātu par pirkumiem un pārdevēji to pēcāk apmainītu pret valsts naudu. Šī sistēma darbojas, bet tikai pēc vienošanos ar pārdevēju; vietējo naudu nevar izmantot citā reģionā, ar to nevar veikt nodokļu nomaksu. Šāds modelis ir izveidots Austrijas pilsētā Vērglā (Wörgl), kad Lielās depresijas laikā tika nolemts ieviest naudas aizstājēju.
Eksperimenta mērķis bija izvest vietējo ekonomiku no stagnācijas, tāpēc tika ieviesta vietējā valūta ar negatīvu procenta likmi – banknotes bija derīgas tikai mēnesi, ja vien uz tās uzlīmēja marku, kuras cena bija 1% no tās vērtības. Tas stimulēja ātrāku atbrīvošanos no naudas, veicinot tirdzniecības izaugsmi. Šī risinājuma popularitāte skaidrojama ar iespēju veikt nodokļu apmaksu vietējā naudā. Praksē tas nozīmēja vietējās valūtas pielīdzināšanu Austrijas šiliņam. Šī iemesla dēļ Austrijas varas iestādes piespieda likvidēt pašiniciatīvas programmu. Tomēr tika izcirsta taciņa vietējās naudas kalšanai, kas pildīja tikai veicināšanas funkciju.
Numismātikas priekšmets vai investīcijas monēta?
Nozīmīga atšķirība personām, kuras kolekcionē monētas un iegulda tajos līdzekļus, ir iedalījums numismātikas priekšmetos un investīciju monētās (zināmas arī kā buljona monētas). Pēdējo vērtība tiek izteikta dārgmetālā – var teikt, ka tie ir zelta vai sudraba dekoratīvie stieņi – un to cenas patiesi atspoguļo svārstības dārgmetālu tirgū. Vienlaikus numismātikas priekšmeti ir monētas vai medaļas, ko raksturo mākslas, vēstures vai kolekcionēšanas vērtība, kas pārsniedz izgatavošanas materiāla vērtību. To cenas ir pakļautas ievērojamām svārstībām, un ir atkarīgas no tādiem mainīgajiem kā, piemēram, limitēšana vai saglabāšanās stāvoklis.
